Ziedonis dārzā

~ Ziedonis dārzā ~

ZIEDOŅA IDILE

Guļu zem ābeles

Ziedošiem zariem;

Bitītes ziedos

Lien baru bariem.

Atskrēja vējiņš,

Papurināja:

Pilnas acis ziedu

Piebirdināja.

/ Vilis Plūdonis /

Kalnā zied ābelīte

Sidrabiņa ziediņiem;

Sidrabiņa ziedi birst

Uz sarkana āboliņa.

/ t.dz. /

Bitīt' spārnus šķindināj'

Garām manu augumiņ';

Dies dos tev nošķindēt

Gar ābeļu ziediņiem.
/ t.dz. /

Bitīt' skrēja vakarā

Caur ābeļu līdumiņ',

Zīda groži, vaska loki,

Ābolaini kumeliņi.

/ t.dz. /

Skaisti, skaisti noziedēja

Vējā liekta ābelīte;

Tāļi, tāļi aizprecēja

Peļamo mātes meitu.

/ t.dz. /

Ieva zied ar ābeli

Vienā dārza stūrītī:

Ievai bija balti ziedi,

Ābelei sudrabiņa.

/ t.dz. /

Ar bitīti arti gāju,

Smilgu šķēlu lemešiem;

Dieva dēli spandas vija,

Ābeļziedus lasīdami.

/ t.dz. /

Kalnā zied ābelīte

Ar sudraba ziediņiem.

Sudrabiņa ziedi zied

Būs sarkani āboliņi

/ t.dz. /

Pie ābeles piekļāvos

Kā pie savas māmuliņas.

Birst ābelei balti ziedi,

Birst man gaužas asariņas.

/ t.dz. /

Ziedi balta, ābeļīte,
Papuvītes maliņā:
Jauni puiši, art iedam,

Appušķoja cepurīti

/ t.dz./

Balti zied ābelīte
Papuvītes maliņā.
Kā tā balti neziedēs
Aramā zemītē?

/ t.dz. /

Balta zied ābelīte

Jūras kāpas maliņā.

Pūš vējiņš, birst ziediņi

Zēģelnieka laiviņā.

/ t.dz. /

Ziedi, ziedi, ābelīte,

Kas kaiš tevim neziedēt?

Ne kait tevim rīta salnas,

Ne ziemeļa auksti vēji.

/ t.dz. /

Traki bija Leišu kungi,

Bitīt' bāza ūdenī.

Nāc, bitīte, kaltējies

Man' ābeļu dārziņā.

/ t.dz. /

Ābelei zelta ziedi

Ziedēj' purva lejiņā;

Kad tev bija zelta ziedi,

Kam neziedi kalniņā?

/ t.dz./

Kupli auga ābelīte

Novadiņa maliņā;

Pa novadu meitas nāca

Piektu rītu pušķus lauzt.

/ t.dz. /

Ziedi balta, ābelīte,

Es paklāšu villainītes,

Lai birst tavi balti ziedi

Uz manām villainēm.

/ t.dz. /

Ziedi balti, ābelīte,

Novadiņa maliņā:

Vējiņš tavus baltus ziedus

Pār novadu putinās.

/ t.dz. /

Saulainais akcents

~ Saulainais akcents ~

D omās aizvien vēl klaiņoju sapnī pa ielu

Blakus roku rokā ar Tevi un saulespuķi lielu.

Nu ja, ka saulespuķi un lielu bez gala,

Tās mazākas nemēdz būt, jo tāda mums vērtību skala.

* * *

K ā bišu šūnu rakstā
Es sevi ierakstu
Ar vaska smaržu matos
Un dūmu piegaršu

Ir pasaule mana
Kā vaska ritulis liels –
Saules sasildīts,
Bišu apmīļots,
Medus piepildīts.

* * *

U z mākoņa ar zelta maliņu
Sēž mēnesmeitiņa un starus kārto,
Tā zelta jostas auž,
Ar rakstiem viediem.
Tur sapņi ielikti,
Ko lejup zemei sūtīt,
Tā laimi nemeklē,
Tā laimē dzīvo.
Jo sapņi visi laimīgi,
Kamēr tie sapņi ir...

* * *

M aigviļņu lāsumos
Krāsojas rīts
Pūkainus saulstarus
Sūtot pār zemi.

Kailas un patiesas
Ceļas no miega
Pirmās domas –
Jau apzeltītas!

* * *

Z ieds pasmaida klusi,
Pirms vaļā raisās
Tā vijīgi, lēni, uzticīgi,
Augstākai kārtībai pakļāvīgi.
Kaut darbs šis ik ziedam
Arvien ir kas jauns –
Viņš nekļūdās un
Daiļi dara.

* * *

K ā kāre – dzīve
Medus pilna tiks,
Ja katrs savu pienesumu
Klātu liks.
To sakiet bērniem –
Liepām, kļavām, vītoliem,
Lai dāsni ziedo sevi bitēm.
Kaut vairāk gan
Tas atgādinājums ir
Cilvēkiem!
Jo saulei, ziediem, bitēm
Šī ziņa senlaikus
Jau dzīves daļa ir.

* izmantota Ildzes Magones dzeja